|
Īsumā atgādināšu, ka mēs piedzīvojām situāciju, kad spēles paaugstinājuma tiesnesim bija jāpieņem grūts lēmums, proti, kurai no pusēm piešķirt punktu pēc izspēles pabeigšanas.
Neskatoties uz to, ka spēles ierakstā redzams, ka bumbiņa piezemējas laukumā, un pēc tam turpina slīdēt ārpus laukuma robežām, tiesnesis, paļaujoties arī uz līnijtiesneša signālu, pieņēma lēmumu, ka bumbiņa piezemējās “autā”, attiecīgi piešķirot punktu. Pēc cīņas, lasi, video noskatīšanās, visi ir gudri, bet tajā momentā paaugstinājuma tiesnesim tiešām nācās “pasvīst”, lai novērtētu situāciju. Gan tiem, kuri ir veikuši līnijtiesneša pienākumus, gan tiem, kuri kaut reizi ir pamēģinājuši veikt paaugstinājuma tiesneša funkcijas to pilnā apjomā, ir skaidrs, ka, pat ja uz brīdi kāds no tiesnešiem nebūs koncentrējis visu savu uzmanību sev uzticētajiem pienākumiem, tas var izšķirt spēles likteni.
Atgādināšu, ka līnijtiesneši bija vietējie jaunie Valmieras badmintonisti, un, visu cienu viņu centībai, viņi veica sev uzticētos pienākumus pēc labākas sirdsapziņas un saprašanas. Sacensību laikā es nenovēroju nevienu ļaunprātību, speciāli rādot nepareizu signālu. Tāpat arī sacensību laikā es nenovēroju nevienu konflikta situāciju starp paaugstinājuma tiesnešiem un spēlētājiem.
Atgriežoties pie konkrētās situācijas, līnijtiesnesis parādīja to ko viņš redzēja vai pamanīja. Šajā gadījumā paaugstinājuma tiesnesis savu lēmumu balstīja uz līnijtiesneša signālu, jo viņam nebija citu argumentu, lai veiktu korekciju. Paaugstinājuma tiesnesim ir tiesības koriģēt līnijtiesneša lēmumu gadījumos, ja viņš pats precīzi ir redzējis, kur piezemējās bumbiņa. Gadījumā, ja viņš pats to nav redzējis, nav pamata mainīt līnijtiesneša lēmumu.
Protams, varētu gari un plaši aprakstīt, kā būtu varēts rīkoties, kādu lēmumu pieņemt, bet tas viss nāk ar pieredzi, kuru var iegūt tikai tiesājot spēles, piedzīvojot dažādas spēles situācijas laukumā. Jāatzīmē, ka arī televīzijas klātbūtne un translācija tiešraidē uzliek papildus atbildību un uztraukumu tiesnesim. Šajā situācijā arī paši iesaistītie spēlētāji varēja rīkoties savādāk, pasakot tiesnesim, ka bija laukums, nevis auts, tad tiesnesis atvainotos, koriģētu rezultātu, un spēle turpinātos. Tomēr bija tā kā bija, un nekādā gadījumā nepārmetīsim ne tiesnesim, ne arī spēlētājiem laukumā, jo katrs taču darīja savus pienākumus pēc vislabākās sirdsapziņas, domāja par nākamo izspēli, un cīņas karstumā varēja nepadomāt, kā atrisināt domstarpības.
Paskatoties uz sacensībām no malas, jāpiebilst, ka gan mūsu spēlētājiem, gan treneriem ir uz ko tiekties. Neminēšu konkrētus vārdus. Runa ir par jebkuru uzvedības kodeksu ievērošanu. Bija atsevišķas situācijas, kad spēlētāja treneris skrēja pie paaugstinājuma tiesneša, lai pārliecinātu par savu taisnību. Tas nav atļauts. Arī spēlētājiem uz laukuma ir jāievēro spēlētāju ētikas kodekss, kurš viennozīmīgi pasaka, ka lamāties ir aizliegts. Tāpat bļaut pretinieka virzienā vai līnijtiesneša virzienā arī nav atļauts, jo kā gan var sajusties tas bērns, kura virzienā bļauj liels onkulis? Tāpēc arī paaugstinājuma tiesneša uzdevums ir aizsargāt ne tikai līnijtiesnešus, bet arī pretiniekus, mutiski brīdinot spēlētājus.
Nepatīkami pārsteidza badmintona rakešu laušana aiz dusmām par zaudētu spēli. Pat pēc spēles tas ir kvalificējams ar sarkano kartīti, spēles paaugstinājuma tiesnesim attiecīgi ziņojot sacensību galvenajam tiesnesim. Tiesnešu kolēģijai būs jāizstrādā priekšlikums saskaņošanā LBF valdē, par soda naudas piemērošanu, spēlētājam saņemot dzelteno vai sarkano kartīti.
Tomēr vis negatīvāko priekšstatu par sevi radīja tas jaunais cilvēks, kurš “aiz ausīm pievilkts pie pieaugušo kategorijas” tik tiešām uzvedās kā bērns, zaudētas spēles izskaņā metot raketi un trāpot pa kājām mazai meitenītei. Nav runa par to cik stipri trāpīja, bet par pašu faktu. Vai šādas rīcības sekas ir tieši saistītas ar problēmām ģimenē, klubā, skolā vai to ir izsaukuši citi apstākļi, lai risina kluba treneri un vecāki, bet badmintona laukumā ir jāprot ne tikai atsist bumbiņu, bet arī uzvesties atbilstoši vispārpieņemtajām uzvedības normām.
Lai šīs pārdomas nebeigtu ar tik negatīvām domām, ir jāuzteic visi entuziasti, kuri piedalījās ne tikai sacensību organizēšanā un pludenā norisē, bet arī tiesneši, līnijtiesneši, spēļu organizatori, un, protams, paši spēlētāji.
Tikai darot mēs visi varam gūt pieredzi, lai katrā nākamajā turnīrā mēs kļūtu labāki un labāki!
Gunārs Lūsveris
2016. gada IV Latvijas Olimpiādes Galvenais tiesnesis |
