Attēlā: rakstniece Inga Žolude vienmēr gatava pieņemt pretinieka izaicinājumu

5. jūlijs ir pasaules badmintona diena, pacelsim tai raketes! Badmintons, pirmkārt, ir treniņi un sacensības, taču tas labvēlīgi iespaido visu atlikušo dzīvi arī tiem, kas sen jau beiguši sportista karjeru. Izjautājām trīs sabiedrībā aktīvus un pazīstamus cilvēkus, kas pašlaik vai agrāk ir spēlējuši par viņu attiecībām ar mūsu sporta veidu. Atbildes sniedza rakstniece Inga Žolude, Latvijas Nacionālās operas solists Andris Lapiņš, un filozofs un leģendārā žurnālā Rīgas Laiks redaktors Uldis Tīrons.

Rakstniece Inga Žolude -  badmintons audzina raksturu

Kopš mana pēdējā badmintona treniņa ir pagājušas pāris desmitgades, tomēr dziļi iekšā aizvien ir vēlēšanās uziet uz laukuma un uzspēlēt. Tas ir savāds atmiņu laukums, kurā ietverti manas pusaudzības gadu iespaidi, notikumi un pārdzīvojumi. Trenējoties starp vienaudžiem, man nebija ilūziju – apzinājos, ka objektīvi nebiju viena no spēcīgākajām ne fiziski, ne tehniski – tas reti ļāva man izbaudīt uzvaras un sasniegumu prieku un daudz biežāk lika pieņemt zaudējumu. Ir jābūt kaut kam īpašam, lai ilgstoši turpinātu darīt to, kur tu vairākumā gadījumu zaudē... Taču, iespējams, tieši tas mani sagatavoja rakstāmgalda turnīriem – grāmatas uzrakstīšana ir kā finālspēle, kurā autors nekad neuzvar, tomēr turpina spēlēt, katru reizi uzsāk jaunu spēli ar pacilātību, tad spēles gaitā konstatē, ka rezultāts nav par labu viņam, uz brīdi satraucas un tad sāk servēt autā, brīžiem pakrīt un nobrāž celi, bet turpina un nospēlē spēli līdz galam, lai jau pēc brīža uzsāktu nākamo. Laikam jau arī tajā ir kaut kas īpašs, lai turpinātu to darīt atkal un atkal. Atskatoties uz maniem gadiem badmintonā, atceros leģendāras situācijas, episkus izgājienus un traģikomiskus atgadījumus un aizvien dzirdu nospriegoto paukšķi, uzsitot pa bumbiņu tālo sitienu.

Attēlā: Nacionālās operas solists un biežs turnīru dalībnieks - Andris Lapiņš

Operas solists Andris Lapiņš – Skatuves māksla prasa arī fizisko izturību

Daudzi paralēli skatuves darbam nodarbojas ar sportu, citi spēlē hokeju un futbolu, man tas ir badmintons. Ikviena sportiska aktivitāte sekmē mākslu. Operā nav tikai jāstāv un jādzied, ir jāizpilda arī dažādas kustības -tādēļ spēlēt badmintonu ļoti noder skatuves darbībai. Reiz biju viesizrādēs Makao (Ķīna) – tur atradu vietu, kur badmintonu spēlē vietējie, tā bija amatieru ceturtā līga. Aizvadīju ar viņiem 10 draudzības spēles, no kurām 6 uzvarēju. Tas deva milzīgu gandarījumu arī kāpjot uz skatuves. Badmintonu iesaku ikvienam – tas attīsta reakciju, sniedz atslodzi no intensīva garīga darba. Jebkurš sports un fiziskās kustības sniedz neatsveramu gandarījumu. 

Attēlā: Filozofs, žurnāla Rīgas Laiks redaktors Uldis Tīrons 

Filozofs Uldis Tīrons filozofiskās pārdomas uz laukuma līdzi neņem

Cēsīs, blakus Jāņa baznīcai, blakus jauno laiku alus bāram Trimpus, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados atradās maza sporta zāle, uz kuru mans tēvs, Alfrēds Tīrons, kādreizējais Latvijas čempions 50 kilometru slēpošanā, veda mani, mazu puiku, sev līdzi uzspēlēt badmintonu. Pirms gadiem piecpadsmit mans draugs, kinorežisors Dāvis Sīmanis, vadāja sev līdzi uz badmintonu savu mazo māsas dēlu Luku, kurš turpat VEF sporta zālē paņēma rokā savu pirmo raketi. Tagad viņš ir pabeidzis Zviedru ekonomikas augstskolu, strādā Swedbank, un ir viens no spēcīgākajiem spēlētājiem mūsu kompānijā. Tieši sporta zālē spēlējot badmintonu, es varēju vērot, kā viņš pieaug, bet es – novecoju. Šajā ziņā badmintons man izrādījies eksistenciāls sporta veids, kas ne vien uztur azartu un dzīves gribu, bet ļauj arī nodoties filozofiskām pārdomām. Tiesa gan, ne uz laukuma. Apliecinu savu draudzību visiem šī filozofiskā sporta veida piekritējiem!

05.07.2025